Kā lai raksturo mīlestību? Visprecīzākā atbilde laikam ir atrodama sengrieķu traktātā «Persika zars»: Dvēseļu tiekšanās rada draudzību. Prātu tiekšanās rada cieņu. Ķermeņu tiekšanās rada vēlēšanos. Visu triju tiekšanos apvienošanās rada mīlestību.
Pirms kāda laika pievērsu uzmanību tam, kā filmās parādās rakstnieka tēls. Tas bija Prozas lasījumu laikā, kad noskatījos sen neredzēto filmu "As Good As it Gets" (Labāk jau nevar būt) ar Džeku Nikolsonu riebīga, nedraudzīga un dažādām fobijām apsēsta salkanu mīlas romānu autora lomā. Visbiežāk jau rakstnieki tiek attēloti kā nedaudz jukuši un privātajā dzīvē vientuļi cilvēki, kas pakļauti dažādām psiholoģiskām un sociālām problēmām. Džeimsa Kāna attēloto rakstnieku filmā "Misery" (tas gan ir viņa varones vārds, bet es iztulkošu - Ciešanas) sagūsta un spīdzina viņa lasītāja, Džonija Depa tēlotais rakstnieks filmā "Secret Window" (Slepenais logs) pats nonāk līdz noziegumam, Deivids Duhovnijs seriālā "Californication" (netulkojama vārdu spēle, Kalifornimaucība?) cieš no seksa un alkohola, pat jaunākajā HBO televīzijas seriālā "Bored to death" (Nomirt var no garlaicības), kurā rakstnieku tēlo maigais un nevainīgais Džeisons Švarcmans, viņš ir pamests un bezcerīgs dīvainis.
Jums ir zināmi labi iNDiE,Alternatīvie,Punk,Industriālie,Gothic,Elektronic,Ambient u.c. skaņdarbi? Sadarbosimies,lai laba noskaņa mūsu mājās un sirdīs kopā!
Šobrīd strādāju pie pētījuma par fotogrāfiju Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Neatstāstīšu darba saturu, bet gan rosināšu diskusiju par vienu jautājumu, proti, kāpēc Latvijā profesionālie fotogrāfi izturas samērā nicinoši pret tā saucamajiem fotomāksliniekiem. Vispirms definēšanu, kas tad ir šo divu ierakumu pārstāvji. Latvijā izplatītākā definīcija profesionālam fotogrāfam ir tāda, ka tas ir fotogrāfs, kuram darbošanās ar fotogrāfiju nes peļņu. Parasti tie ir fotogrāfi, kas strādā presē, reklāmā vai ateljē. Savukārt, fotomākslinieki ir radušies foto klubos, bet foto klubiem padomju sistēmā bija hobija raksturs un par spīti fotogrāfijas popularitātei (jo īpaši 70. un 80.gados), fotomākslu nedotēja valsts – fotomākslu neiepirka, lai ar to rotātu sienas fabrikās, skolās, kultūras namos, slimnīcās u.c. iestādēs. Padomju kultūrpolitikas sekas, kad fotogrāfiju neuzskatīja par mākslu, ir jūtamas arī mūsdienās – valsts fotomākslu neiepērk, bet tas dod signālu privātajam sektoram, rezultātā fotomāksla mazajā Latvijas mākslas tirgū neparādās.
Komentāri (0)