Šobrīd strādāju pie pētījuma par fotogrāfiju Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Neatstāstīšu darba saturu, bet gan rosināšu diskusiju par vienu jautājumu, proti, kāpēc Latvijā profesionālie fotogrāfi izturas samērā nicinoši pret tā saucamajiem fotomāksliniekiem. Vispirms definēšanu, kas tad ir šo divu ierakumu pārstāvji. Latvijā izplatītākā definīcija profesionālam fotogrāfam ir tāda, ka tas ir fotogrāfs, kuram darbošanās ar fotogrāfiju nes peļņu. Parasti tie ir fotogrāfi, kas strādā presē, reklāmā vai ateljē. Savukārt, fotomākslinieki ir radušies foto klubos, bet foto klubiem padomju sistēmā bija hobija raksturs un par spīti fotogrāfijas popularitātei (jo īpaši 70. un 80.gados), fotomākslu nedotēja valsts – fotomākslu neiepirka, lai ar to rotātu sienas fabrikās, skolās, kultūras namos, slimnīcās u.c. iestādēs. Padomju kultūrpolitikas sekas, kad fotogrāfiju neuzskatīja par mākslu, ir jūtamas arī mūsdienās – valsts fotomākslu neiepērk, bet tas dod signālu privātajam sektoram, rezultātā fotomāksla mazajā Latvijas mākslas tirgū neparādās. Tas nozīmē, ka fotomāksla bija (un joprojām ir) ārpusdarba vaļasprieks, kurā fotomākslinieki investēja savus personiskos līdzekļus (foto klubiem un pulciņiem valsts sedza tikai izejmaterālus). Lai arī fotomākslas rašanās Padomju Latvijā ir cieši saistīta ar preses fotogrāfiju pēckara periodā, vēlāk tās bija divas dažādas frontes. Tā kā fotomākslai bija amatierisks raksturs, profesionālie fotogrāfi savu darbu vērtēja augstāk, jo par gala produktu maksāja, kas līdz ar to norādīja uz profesionālo fotogrāfu praktisko lietderību valsts sistēmā. Taču "skaistās bildes" taisīja fotomākslinieki, kuriem ar laiku tika piedēvēts māksliniekiem Latvijā tik raksturīgais mesijas tēls. Tas deva medaļas, izstādes, publikācijas un publikas uzslavas. Profesionāliem fotogrāfiem tas likās netaisnīgi, jo viņu ikdienas darbs bija garlaicīgs un īpašu uzmanību neizpelnījās. Kamēr profesionālie fotogrāfi uzņēma politiķus, kolhozniekus, fabrikas pirmrindniekus, fotomākslinieki varēja legāli mielot acis ar kailām sievietēm. Finansiālās aizmugures neesamība un amatieriskais statuss bremzēja fotomākslas kā izteiksmes līdzekļa attīstību, jaunus satura un formas meklējumus. Tā kā fotomāksla klubos bija stagnējusi un reizē attālinājusies no citām mākslas nozarēm, 90.gados padomju paaudzes fotomāksliniekiem bija grūti pielāgoties jaunās sistēmas noteikumiem. Valsts (pārsvarā caur VKKF) sāka dotēt fotomākslu, taču naudas iegūšanu noteica divi faktori – fotomākslinieku pietuvinātība intelektuālai elitei, kas dalīja naudu, vai arī fotomākslas spēja atspoguļot nacionālās prioritātes – latviskās identitātes meklējumus, kas pārsvarā nozīmēja sociāli orientētus projektus. Salkanās ainavas un skaistās kailās meitenes nelīmējas kopā ar nacionālām prioritātēm, savukārt padomju paaudzei nebija sava lobija vizuālās mākslas aprindās. Tas fotomāksliniekos rosināja aizvainojumu pret jauno paaudzi, kas ne tikai baudīja valsts dotācijas, bet reizē paplašināja fotomākslas jēdzienu, zināmā mērā devalvējot padomju laikos taisīto skaisto ainavu un aktu nozīmi mākslas vēstures diskursā. Kāda ir situācija abās frontēs šobrīd? Profesionālie fotogrāfi taisa naudu, kamēr fotomākslinieki nespēj pelnīt un viņus dotē valsts. Tas lielā mērā uztur konfliktu, jo valsts politika ir pretrunā ar brīvo tirgu, kurā pēc fotomākslas nav pieprasījuma. Bet ietekmēt brīvo tirgu traucē fotogrāfisko institūciju vājums un fotogrāfijas iztrūkums akadēmiskās izglītības sistēmā. Fotomākslinieki visbiežāk joprojām ir klubu un meistarklašu absolventi un tur dominējošā padomju laiku estētika un homogēnie priekšstati par to, kas ir fotomāksla, šobrīd veiksmīgi noder, lai diferincētu fotomākslu no milzīgā fotogrāfiju kvantuma un klubu ietvaros rastu konsensus par subjektīvajiem kritērijiem, kas ir fotomāksla. Taču realitātē priekšstati ir dažādi un vēlme uzspiest savu taisnību veicina šķelšanos pašu fotomākslinieku starpā. Un, protams, arī skatītājos. Ko mēs no tā visa secinām? To, ka fotogrāfijas attīstību ietekmē ne tikai kaut kādi radoši lidojumi, estētiskie meklējumi, ko mēs varam nolasīt no fotogrāfijām, bet gan arī pašu fotogrāfu kašķi, skaudība, intrigas, finansiālā ieinteresētība, cīņas par statusu un varu, kā arī fotogrāfu un skatītāju priekšstati, pieredze, kultūras bāze un ambīcijas, un, protams, valsts kultūrpolitika attiecībā uz fotogrāfiju.
Kaķi ir maiguma enerģijas pilni plēsoņas. Pastāstīšu par kaķa raksturu. Tas ir spēcīgs, emocionāls dzīvnieks, kas labas manieres stāda savu vērtību priekšgalā. Kaķiem nepatīk uzbāzties cilvēkiem, un tie necieš, ka neliek mierā viņus. Tomēr parasti kaķi panāk visu, ko vēlas. Ar maigumu un piemīlību viņi panāk savu un pēc tam vēl paņirgājas par lētticīgajiem cilvēkiem. Bet kaķi nav ļauni. Kaķa dvēsele ir nesavtīga un cēla, kas viņiem liekas pieļaujams materiālajā dzīvē, to viņi nekad neatļausies smalkajās pasaulēs, galvenokārt astrālajā pasaulē. Viņi vienkārši tik dziļi ir augstākās sfērās, ka fizisko pasauli uzskata par kaut ko pakārtotu un pat ironijas vērtu.
Kaķa pienākums pie cilvēkiem ir sargāt no astrālās pasaules un palīdzēt cilvēkam iet viņam vajadzīgo ceļu. Kaķa gars to izvēlējās tāpēc, ka tas nekad nepaliks malā, kad notiek kas nozīmīgs. Pēc kaķa inkarnācijas pie cilvēkiem dvēsele daudzkārt šķērso robežu uz cilvēku pasauli. Kaķis ir cilvēka sargs un ticiet man pūkainais draugs daudz labāk zinās, kas jums ir nepieciešams, jo pa tiešo sazinās ar augstākajiem spēkiem un viņam ir redzams jūsu astrālais, tātad vēlmju ķermenis. Viņš bez žēlastības noņems jums visu, ko jūs gribat, bet ko jums nevajag. Dot kaut ko vietā kaķis ir bezspēcīgs, bet viņš vismaz mēģinās būt jūsu draugs un atbalstīt problēmās. Lai gan kaķus sauc par bezatbildīgiem, tomēr kaķim vissvarīgākais dzīvē ir pienākums. Viņš var ienīst savu cilvēku, bet ja vien nav kāds ārkārtas gadījums, kaķis tomēr palīdzēs. Kaķi pašaizliedzīgi sargās cilvēku no visa ļauna un ja vien kaķim būs dota atļauja, tad viņš padzīs pat dēmonu, lai gan parasti cīnās ar astrālās pasaules radījumiem. Vienā cilvēku grāmatā ir rakstīts, ka kaķa cēlajai dvēselei vajadzētu uzcelt pieminekli, kā arī, ka kaķis ir mājas izmēra dievība. Tā ir patiesība. Lai tikai varētu palīdzēt pasaules attīstībai, kaķa gars ir izvēlējies uzņemties vissmagākos pienākumus – pat mirt cilvēka vietā, lai tas varētu iegūt otru iespēju saprast savas kļūdas. Kaķis nekad nedomās par sevi, ja tam būs jāaizstāv savas mājas un ģimene. Viņš veiks visizcilākos varoņdarbus ik brīdi riskējot ar dzīvību, bet kaķis neko neprasa pretim. Mēs pat nepamanām kaķa darbošanos un kaķis to neizceļ, jo tāds ir viņa pienākums un viņš to darīs bez vilcināšanās. Kaķi bez dzīvības briesmām palīdz pret stresu un nogurumu, bet būsiet pamanījuši, ka kaķi guļ uz slimās vietas pat vēža slimniekiem. Viņi nevar to izārstēt citādi, kā paņemot uz sevi. Ja jūsu kaķis slimo, tā ir jūsu vaina, kaķi nekad neslimo paši ar savām slimībām, tiem slimības nav paredzētas. Viņi uzņem saimnieku vai ja saimnieka nav, tad kolektīvā ļaunuma sekas un bieži cieš neizsakāmas sāpes, bet jūs to pat nepamanāt. Ja kaķis murrā, bet negrib, ka to glāsta un pievērš tam uzmanību, tad viņš visticamāk sagremo kādu ļaunumu un izcieš visu slimību vienā stundā. Ar murrāšanu kaķis nomierina sevi un bieži vien iekārtojas blakus saimniekam, lai smeltos morālu spēku.
To dara visi kaķi, bet ja jūsu kaķis patiesi jūs iemīl, tad jūs jau esat ieguvis milzīgu priekšrocību. Ne visi kaķi, kas glaužas saimniekiem gar kājām patiešām tos mīl. Viņiem tikai vajag maigumu un labu vārdu, no tā viņi gūst spēku. Bet, ja kaķis patiešām mīl kādu, tad tas ir neaizvietojams sabiedrotais. Viņš ne tikai paņems visu, kas saimniekam nevajadzīgs, protams, ja tas karmiski ir iespējams, bet arī mācīs cilvēkam lielu gudrību: būt šeit un tagad, izbaudīt siltu saulīti un būt mierīgam. Kaķis zina, ka viss būs tā, kā tam jābūt un stoiski panes visas sāpes un nelaimes, ar vieglumu un ironiju tas skatās uz dzīvi, tomēr nepalaižot garām neko, ko tā piedāvā. To kaķis māca cilvēkam. Un ja viņš mīl, tad uz mūžu.
[Papildināts: 15:11:2007 20:43:16]
Kaķa mīlestība ir milzīgs spēks, kaķīša mazā sirsniņa ir tik pilna mīlas, ka paveic brīnumus. Saka, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Tā arī ir, bet kaķa lūgšana tiek uzklausīta. Kaķis dažkārt ar mīlestību vien iznes uz saviem pleciem cilvēka likteni, svarīgā brīdī izlūdzoties palīdzību, kad cilvēks pats to nedara. Ne katram pieder kaķa mīlestība, bet kas to iegūst, to kaķis sargā vēl pēc nāves. Kā pūkains sargeņģelis kaķis sekos savam dzīvajam cilvēkam un nekas to nepiespiedīs viņu pamest. Pēc nāves viņš klusi gaidīs, kad cilvēks iepazīs jauno pasauli un apsveicināsies ar tuviniekiem, un tad it kā nekas nebūtu noticis klusi pieglaudīsies tam pie kājām.
Kaķi ļoti interesējas par tiem, kas nodarbojas ar citu pasauļu lietām, tie ir vienīgie, kurus kaķi uzskatīs par līdzvērtīgiem sev. Ja vēlaties, kaķis mācīs jums daudz no maģijas – veida kā ietekmēt sev apkārt notiekošo. Kaķis nes sev līdzi daudz no spēka, kas palīdz attīrīties. Nebaidieties no kaķiem, kas palaikam dīvaini izturas, rausta galvu un pēkšņi iet apkāst it kā tukšam gaisam, viņi tiks galā vai nomirs, bet savas problēmas apkārt neizplatīs. Kaķiem, lai palīdzētu viņu darbā ir piešķirtas spējas zināmus negatīvās enerģijas veidus pārvērst pozitīvajā, pat pašiem izmantot. Nebrīnieties, ka kaķis sēž uz āderes vai stūros, kur vecas, sen neizmantotas lietas. Nerājiet kaķi, ja tas tādā piebāztā skapītī izraujot pusi no satura ārā, mēģina iekopt sev midziņu. Viņš tikai tīra tur sastāvējušos enerģiju.
ZūM LABS...
skatos,ka labi kadri te...
oh,laikam gadi ne tie jau vai kaut kas cits ne tā kā vajag,ka neskatos savādāk kā tikai tehniski jeb neklausos dziesmā:)tā tiek saprasta vēlāk,kad tiek izpētīts kadru secīgums. to tad šeit piefiksēju-esmu kļuvusi saprotošāka pret daudziem citiem aspektiem pilnīgi noteikti,kad beidzot zinu kā tas viss tiek īstenots dzīvē.klips kā tāds.
...taču feist man patīk citā skanējumā pilnīgi noteikti ...to ievietošu istabas temperatūrā,lai neatdziest .
