Pirms kāda laika pievērsu uzmanību tam, kā filmās parādās rakstnieka tēls. Tas bija Prozas lasījumu laikā, kad noskatījos sen neredzēto filmu "As Good As it Gets" (Labāk jau nevar būt) ar Džeku Nikolsonu riebīga, nedraudzīga un dažādām fobijām apsēsta salkanu mīlas romānu autora lomā. Visbiežāk jau rakstnieki tiek attēloti kā nedaudz jukuši un privātajā dzīvē vientuļi cilvēki, kas pakļauti dažādām psiholoģiskām un sociālām problēmām. Džeimsa Kāna attēloto rakstnieku filmā "Misery" (tas gan ir viņa varones vārds, bet es iztulkošu - Ciešanas) sagūsta un spīdzina viņa lasītāja, Džonija Depa tēlotais rakstnieks filmā "Secret Window" (Slepenais logs) pats nonāk līdz noziegumam, Deivids Duhovnijs seriālā "Californication" (netulkojama vārdu spēle, Kalifornimaucība?) cieš no seksa un alkohola, pat jaunākajā HBO televīzijas seriālā "Bored to death" (Nomirt var no garlaicības), kurā rakstnieku tēlo maigais un nevainīgais Džeisons Švarcmans, viņš ir pamests un bezcerīgs dīvainis.
Stereotipisks rakstnieks amerikāņu filmās ir vai nu tāds, kurš uzrakstījis 70 veiksmīgus romānus, vai arī tikai vienu un "iesprūdis" pie nākamā. Stereotipiskam rakstniekam nepatīk cilvēki, jo tie traucē rakstīt, un visdrīzāk viņam traucē arī lasītāji - tie vai nu nepērk viņa romānus vai arī pērk un tātad ir nicināmi idioti.
Viens no spilgtākajiem rakstnieka stereotipiem 20. gadsimtā bija iemiesojies Džeroma D. Selindžera publiskajā tēlā. Pirms pāris dienām, kaut ko meklējot grāmatplaukta augšējā nodalījumā, man rokā nejauši ieslīdēja viņa meitas Margarētas sarakstītie memuāri. Šorīt uzšķīru vietu, kur viņa atceras 1969. gada vasaru - draudzene bija paziņojusi, ka netālu no viņas mājām notiks kaut kāds mūzikas festivāls, uz kuru noteikti jāaizejot. Margarēta dzīvoja ar tēvu, viņas māte bija sķīrusies pirms gadiem četriem, apmēram tad arī Selindžers bija pēdējo reizi publicējis kādu savu sacerējumu - stāstu žurnālā New Yorker, un noslēdzies no publiskās literārās dzīves. Margarēta izstāstīja par ieceri doties uz Vudstoku un sev par šausmām izdzirda, ka tēvs labprāt dotos viņai līdzi - izklausoties, ka tur būšot jautri. Beidzās gan viss laimīgi, Selindžers atcerējies, ka viņam ir daudz darba un palaidis meitu uz hipiju un zālespīpētāju paradīzi vienu. Izlasīju šo vietu, guļot vannā, un nodomāju, cik patiesībā dīvains un droši vien, nepareizs priekšstats par šo rakstnieku ir veidojies, balstoties tikai uz nostāstiem, baumām un leģendām. Vēl Selindžers, kas kara laikā dienējis ASV armijas pretizlūkošanas daļā un vadījis vācu koncentrācijas nometņu atbrīvošanas operācijas, ir savai meitai stāstījis, ka degušas cilvēka gaļas smarža, ko viņš sajutis kara laikā, nepāriet visu mūžu. Kad Selindžers mājas kino seansos rādīja savai meitai Hičkoka filmas, viņa bailēs aizsedza acis vai arī muka uz blakus istabu. "Jums ar māti jau der tikai sentimentālas filmas par Pateicības dienas vakariņām un kucēniem," teica Selindžers. Vārds "sentimentāls" viņa leksikā bija lamuvārds.
Vakar Džeroms D. Selindžers ir miris 91 gada vecumā, savās mājās, nodzīvojis ilgu un iekšēji piepildītu dzīvi. Publicējis saujiņu stāstu, ko iespējams nodrukāt vienā sējumā. Dzīves laikā izmēģinājis desmitiem dažādu garīgās un fiziskās pilnveidošanās sistēmu, sākot ar dzenbudismu un krija jogu, dianētiku, homeopātiju, akupunktūru, makrobiotiku, badošanos, vemšanas terapiju, urīnterapiju, C vitamīna pārdozēšanu, pat Vilhelma Raiha izgudroto orgona akumulatoru, kas ar kosmiskās orgasma enerģijas palīdzību padara cilvēku nemirstīgu. Vārdu sakot, dzīvojis pilnasinīgi un interesanti. Runā, ka arī pēc 1965. gada cītīgi rakstījis, tikai nav uzskatījis par nepieciešamu uzrakstīto publicēt. Gluži otrādi - uzskatījis, ka publikācijas negatīvi ietekmē rakstnieku. Protams, var arī jautāt - kas gan neietekmē?
Čērčils, izbijis armijas virsnieks, kara reportieris un britu premjerministrs (1940 1945 un 1951 1955), bija viens no pirmajiem, kas aicināja izveidot ‘Eiropas Savienotās Valstis’. Otrā pasaules kara pieredze pārliecināja viņu, ka mieru var garantēt tikai apvienota Eiropa. Viņam bija mērķis reizi par visām reizēm likvidēt to nacionālismu un noslieci uz karošanu, kas Eiropai nodarījis tik daudz skādes.
Secinājumus, ko viņš izdarījis no vēstures sniegtajām mācībstundām, viņš izteica savā slavenajā ‘runā studējošajai jaunatnei’ Cīrihes Universitātē, 1946. gadā: „Ir viens līdzeklis, kas […] dažos gados padarītu visu Eiropu […] brīvu un […] laimīgu. Ir jāatjauno Eiropas ģimene, vai vismaz tik daudz no tās, cik mēs varam, un jānodrošina struktūra, kurā tā var mājot mierā, drošumā un brīvībā. Mums jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis.”
Tādējādi pret Hitleru vērstās koalīcijas virzītājspēks kļuva aktīvs cīnītājs par Eiropu.
Sers Vinstons Čērčils ir pazīstams arī kā gleznotājs un rakstnieks; 1953. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā.
(atsauce uz: https://europa.eu/abc/index_lv.htm)
ieinteresēja pēc tam,kad atbildēju uz šiem diviem jautājumiem:
1. Pieņemsim, ka Jūs pazīstat sievieti, kas ir stāvoklī, taču
viņai jau ir 8 bērni, no kuriem 3 ir kurli, 2 akli un 1 garīgi
atpalicis. Bez tam viņai ir sifiliss. Vai Jūs viņai ieteiktu
taisīt abortu? Paturiet prātā savu atbildi un izlasiet nākamo
jautājumu.
2. Ir pienācis laiks ievēlēt Pasaules Prezidentu, un Jūsu balsojums
ir izšķirošais. Trīs galveno kandidātu apraksts ir šāds:
Kandidāts A: Saistīts ar koruptiem politiķiem un lūdz padomus
astrologiem. Viņam ir divas mīļākās. Viņš pīpē kā skurstenis
un dzer no 8 rītā līdz 10 vakarā.
Kandidāts B: Jau divas reizes ir demisionējis,
skolas gados pīpēja opiju un ik vakaru izdzer 4 litrus viskija.
Kandidāts C: Apbalvots kara vadonis. Veģetārietis, kas reizēm
iedzer kādu kausu alus. Viņam nekad nav bijis ārlaulības sakaru.
Un tagad atbildiet sev godīgi, kuru no kandidātiem Jūs ievēlētu!
Izvēlieties sev tīkamo atbildi un tad izlasiet tālāk sekojošos
komentārus...
Kandidāts A - Franklins
Kandidāts B - Vinstons Čērčils
Kandidāts C - Ādolfs Hitlers
... Un, starp citu, attiecībā uz pirmo jautājumu...
Ja esat atbildējis ar "jā" abortam, tad Jūs esat nogalinājis Bēthovenu.
ko atbildēji Tu?
Ja nebūtu homofobijas.
Fragments no:Homophobia: A Weapon of Sexism Suzanne Pharr, Women's Project
Pateicāmies autorei Suzannai Farrai un izdevniecības «Women's Project» direktorei Džudijai Matsuokai par atļauju tulkojumam latviešu valodā.
Dienā, kad es beidzu reaģēt uz uzbrukumiem un tā vietā sāku apsvērt dažādas nākotnes iespējas, man prātā ienāca šis vienkāršais sākuma jautājums, ko uzdot semināros — «Kāda būs pasaule bez homofobijas — mums visiem, sievietēm un vīriešiem, neatkarīgi no mūsu seksuālās identitātes?» Lai gan jautājums ir vienkāršs, sākumā tas šķita šokējošs, jo vairums no mums, kas ikdienā strādā pretvardarbības kustībā, lielāko daļu laika pavada konfrontācijā ar postošajiem vardarbības rezultātiem un nenododas optimistiskām nākotnes vīzijām. Reizēm ir pārsteidzoši grūti piešķirt seju pasaulei, kuru mēs nekad neesam pieredzējuši, taču bez šādas vīzijas nav iespējams zināt, kādā virzienā mēs dodamies mūsu sociālo pārmaiņu darbā. Pēc šī jautājuma viena atbilde noveda pie nākamās, līdz daudzu semināru rezultātā izveidojās viens veselums. Šīs ir dažas no tām atbildēm, ko sievietes ir devušas: Bērnus neviens nesauks par memmesdēliņiem vai zaķpastalām; viņi spēs lielākā mērā piepildīt savu potenciālu un darīt to, ko viņi vēlas; Būs iespējams mīlēt jebkuru cilvēku neatkarīgi no dzimuma; vienīgais jautājums būs, vai viņš/viņa ir labs cilvēks, piemērots un mīlošs; Savstarpējas simpātijas varēs attīstīties gan starp sievietēm un vīriešiem, gan starp sievietēm, gan starp vīriešiem savā starpā bez obligāta seksuāla zemteksta; cilvēki nebaidīsies no apkārtējo reakcijas un stereotipiem, parādot maigumu pret kādu, kas nav seksuāls partneris vai potenciāls seksuāls partneris; Ja tiek atvērtas durvis savstarpējām simpātijām un maigumam, tad izolācijai pienāks gals, it īpaši attiecībā uz tiem, kas visbiežāk pieredz ļoti maz fiziska kontakta ar citiem, kā, piemēram, neprecējušies vecāki cilvēki; Sievietēm būs iespēja strādāt jebkuru darbu bez vīrišķības «zīmoga» un otrādi; Būs mazāk vardarbības, jo vīrieši vairs nejutīs, ka par katru cenu jāpierāda un jādemonstrē sava vīrišķība. Viņu vēlme dominēt un kontrolēt netiks pārprojicēta no personīgās dzīves uz iekš— un ārpolitiku un lielāku un jaudīgāku ieroču lietošanu, lai kontrolētu citas valstis; Jebkurš valkās to apģērbu, ko vēlas, augstāk vērtējot komfortu un ērtības, nevis sievišķības vai vīrišķības izrādīšanu; Nebūs dzimumu lomu. Šajā mirklī, iztēlojoties pasauli bez homofobijas, dalībnieces sāk redzēt, kā atsevišķas detaļas veido kopēju sistēmu. Kāds pamana, ka viss, par ko mēs esam runājuši, ir saistīts ar dzimumu lomām un seksuāliem stereotipiem. Tas ir kā ievadkurss seksismā. Nākamais jautājums ir «Iedomājieties pasauli bez seksuāliem stereotipiem— ar seksuālu identitāti, kas var mainīties, bet bez paliekošām dzimumu lomām.» Vēl vairāk: iedomājieties pasauli, kurā cilvēka iespējas nenosaka viņa dzimums vai ādas krāsa. Tikai iztēlošanās vien atdzīvina sievietēs aizrautību un prieku, jo tā ir brīvības vīzija, kas pirms tam ir tikai nojausta, bet tomēr vienmēr eksistējusi mūsu zemapziņā. Mēs runājam par to, kā būtu piedzimt pasaulē, kurā nebūtu nekādu dzimuma noteiktu nākotnes gaidu, vienīgi noteikums, ka katrs bērns neatkarīgi no dzimuma un ādas krāsas ir pelnījis visas tās iespējas, ko sabiedrība spēj piedāvāt. Tad mēs pārrunājam, kāda zēnu un meiteņu dzīve būtu pubertātes laikā un pēc tam, ja dzimumu lomas un uzvedības normas uz viņiem neattiektos; kā būtu, ja sievietēm būtu tāda paša līmeņa izglītība un iespēja būt ekonomiski vienlīdzīgām ar vīriešiem; kas notiktu ar varas un spēka sadalījumu, un sekojoši vardarbību, ja eksistētu patiesa vienlīdzība. Iepriekšnolemtu dzimumu lomu neeksistēšana pavērtu durvis patiesai vienlīdzībai. Tā ir diskusija, ko ir grūti pārtraukt. Brīvība sauc. Patriarhālisms — mākslīgi radīta ticība vīriešu dominējošai un kontrolējošai lomai— ir ideoloģija, un seksisms ir sistēma, kas to padara iespējamu. Jautājumi un atbildes ir pavisam vienkārši. Kam ir izdevīgas dzimumu lomas? Tiem vīriešiem un sievietēm, kas no tām gūst priekšrocības. Kas visvairāk cieš no dzimumu lomām? Visvairāk sievietes, bet daļēji arī vīrieši. Kas nodrošina dzimuma lomu eksistences trupināšanos? Seksisma ieroči — ekonomiskā sistēma, vardarbība, homofobija. Kāpēc tad mēs aktīvāk nemeklējam veidus, ka likvidēt dzimumu lomas un līdz ar to seksismu? Es ticu, ka katrā cilvēkā ir dzirkstele, kas tiecas pēc brīvības, un pasaules lielo traģēdiju vēsture — no nacistu koncentrācijas nometnēm līdz aparteīdam Dienvidāfrikā, līdz sieviešu rutīnveida piekaušanai — ir stāsts par to, kā šo dzirksteli ir mēģināts samīt. Ja dzirkstele nekļūst par spēcīgu, dzīvotspējīgu liesmu, tad tas ir tāpēc, ka varas, kontroles un iznīcības ieroči laika gaitā ir nodarījuši tik lielus postījumus, ka dzirkstele ir gandrīz izdzisusi. Seksisms, sistēma, kas tur sievietes vīriešu pakļautībā, tiek noturēts savā vietā, pateicoties trim ieročiem, kas tiek lietoti, lai izraisītu vai draudētu sievietēm ar sāpēm un zaudējumu. Kā tika minēts, šie trīs ieroči ir ekonomiskā sistēma, vardarbība un homofobija. Sieviešu, kuras tikušas pakļautas fiziskai vardarbībai no vīriešu puses, seksisma ļaunāko izpausmju upuru, stāsti vēsta, ka šie spēki pastāvīgi atrodas savstarpējā saistībā. Kad sievietes, kuras tikušas sistemātiski piekautas, stāsta, kāpēc viņas palikušas vai atgriezušās pie vīrieša, kas viņas sita, iemesli vienmēr ir tie paši — viņas nespēja uzturēt sevi un savus bērnus, viņām trūka kvalifikāciju, lai strādātu, viņas nevarēja atļauties pajumti, transportu, bērnu medicīnisko aprūpi. Un kā viņas noturēja pakļautībā? Ar vardarbību un vardarbības draudiem, gan fiziskiem, gan psiholoģiskiem, tā, ka viņas baidījās par savām un savu bērnu dzīvībām un šaubījās par savām spējām un pašvērtību. Un kāpēc viņas tika piekautas? Jo viņas nebija «pietiekami labas», nebija «īstas sievietes», bet gan lesbietes un pretojas viņam, ka «īsta sieviete» to nekad nedarītu. Un agresīvais vīrietis, kurš jūt netiešu atbalstu no sabiedrības puses, redz savu uzvedību kā pamatotu un taisnīgu, jo viņš ir tikai paradījis sievietei viņas vietu. Ekonomika ir jāaplūko vispirms, jo daudzas feministes to uzskata par seksisma pamatcēloni. Apvienoto Nāciju pētījums, kas tika publiskots Starptautiskās Sieviešu Desmitgades konferencē Nairobi, Kenijā, 1985. gadā, noteikti atbalsta šo pieņēmumu. No visiem pasaules iedzīvotājiem sievietes veic 75% visa darba, saņem 10% samaksas, un viņām pieder 1% visu īpašumu. ASV par šīs hipotēzes patiesīgumu liecina valdības pretošanās idejai par salīdzinošu algu vienlīdzību (vienāda samaksa par vienu un to pašu darbu), kā to pauda Ronalds Reigans, nosaucot vienlīdzīgas algas par «joku». Acīmredzami tā tiek uztverta kā bīstama ideja. Vīrieši gūst labumu ne tikai no sieviešu neapmaksātā darba mājās, bet arī no mūsu zemu apmaksātā darba horizontālajā sieviešu segregācijas sistēmā kā, piemēram, sekretārēm, vai pieaugošajā agresivitātē darba vietās, kur tikai dažas sievietes tiek paaugstinātas amatā, it kā tas būtu apmierinošs vienlīdzības trūkuma risinājums. Turklāt vīrieši gūst peļņu no sieviešu ķermeņiem caur pornogrāfiju, prostitūciju un starptautisko sieviešu seksuālās verdzības tīklu (sieviešu tirdzniecību). Baltie vīrieši gūst peļņu gan no sievietēm, gan no citu rasu vīriešiem. Mākslīgi uzspiesta ekonomiskā atkarība ļauj vīriešiem kontrolēt sievietes un stipri ierobežo sieviešu pašnoteikšanās un ekonomiskās neatkarības iespējas. Šo patiesību apstiprina fakts, ka, atsaucoties uz Nacionālo Strādājošo Sieviešu Komiteju, dažādu rasu sievietes, strādājot visu gadu, vidēji nopelna 64 centus uz katru vīriešu vidēji nopelnīto dolāru. Arī ASV Centrālais Statistikas Birojs informē, ka tikai 9% sieviešu pelna vairāk kā 25 000 dolāru gadā. Sievietes, kuras vēlas strādāt tradicionālās «vīriešu profesijās», tas ir, profesijās, kurās mazāk kā 25% nodarbināto ir sievietes, sastopas ar spēcīgu pretošanos. Kad sievietēm ir izdevies iegūt kādu no šiem labāk apmaksātajiem darbiem, viņas bieži kļūst par seksuālas uzmākšanās un «lesbiešu medību», kā arī vardarbības upuriem. Ir skaidrs, ka darba vietās ir izplatīti mēģinājumi par katru cenu noturēt sievietes viņu tradicionālajās lomās, jo vienīgās profesijas, kurām viņas ir «kvalificētas», ir viszemāk apmaksātās. Patiesībā mums ir jāuzlūko ekonomiskā sistēma ne tikai kā seksisma sakne, bet kā dzinējspēks visām eksistējošajām apspiestībām. Savienotajās Valstīs ekonomiskā sistēma ir piramīdas formā— ar dažiem indivīdiem, pamatā baltiem vīriešiem, augšgalā un daudziem neapmaksātiem vai zemu apmaksātiem strādniekiem apakšā. Skatoties uz šo piramīdu, saistība starp seksismu un rasismu ir acīmredzama, jo piramīdas pakājē esošās grupas ir sievietes un tie, kas pieder citām rasēm nevis dominējošajai baltajai. Tas palīdz saprast, kāpēc tiek pieliktas tādas pūles, lai saglabātu apspiestību (rasismu, seksismu un visas to izpausmes) un līdz ar to paturētu lēto un neapmaksāto darbaspēku. Sjūzena De Marko un Džims Haitovers, rakstot avīzei «Mother Jones», atsaucas uz žurnālu «Forbes», kas norādīja, ka «katrai no 400 bagātākajām Amerikas ģimenēm pagājšgad vidēji piederēja 550 miljoni dolāru katrai. Šīs un mazāk kā miljons citu ģimeņu (apmēram 1% no visiem iedzīvotājiem) ir mūsu sabiedrības pārtikušajā virspusē... 1976. gadā 1% bagātāko Amerikas ģimeņu piederēja 19.2% valsts kopējās bagātības. (Šī bagātība ietver visu skaidro naudu, nekustamos īpašumus, akcijas, obligācijas, ražotnes, mākslas darbus, personiskus īpašumus un jebko citu, kam ir jelkāda finansiāla vērtība.) 1983. gadā visbagātākajam 1% piederēja 34.3% visu īpašumu. Šodien visturīgākajam 1% pieder vairāk kā nabadzīgākajiem 90% no piramīdas apakšas.» (1988. gada maijs, 32-33. lpp.) Lai šī sistēma ar smagnējo virspusi spētu turpināt eksistēt, tiem 90%, kas atrodas tās apakšējā daļā, jāturpina nodrošināt lētu darbaspēku. Lai saglabātu status quo un atturētu vairākumu pieprasīt taisnīgu daļu no visiem pieejamajiem resursiem un gāzt sistēmu, ir nepieciešama ļoti sarežģīta, ar likumu sankcionēta apspiestības sistēma. Jebkurai institūcijai — skolām, bankām, baznīcām, valdībai, tiesām, medijiem utt. — un indivīdam ir jābūt iesaistītam sistēmā, lai saglabātu tik fundamentālu nevienlīdzību. Kas notiktu, ja sievietes iegūtu tās pašas peļņas iespējas un varu, kas ir vīriešiem? Kas notiktu, ja šīs iespējas būtu sadalītas vienlīdzīgi, neatkarīgi no piederības dzimumam vai rasei, neatkarīgi no dzīvesvietas? Kas notiktu, ja valdītu vienlīdzība attiecībā uz izglītību un kvalifikācijām? Vai sievietes pavadītu lielāko daļu savas jaunības, gatavojoties laulībām? Vai precības no sievietes puses balstītos uz ekonomisku izdzīvošanu? Kas notiktu ar varas un spēka sadalījumu? Vai sievietes paliktu kopā ar tiem, kas viņas sit? Ja sievietes būtu finansiāli neatkarīgas sabiedrībā, kurā valdītu vienlīdzība, vai viņas vēl joprojām tiktu uzlūkotas kā tēvu vai vīru īpašums? Ekonomika ir gan seksisma, gan rasisma pamatdzinulis. Ja kāds nespēj nodrošināt pārtiku, pajumti un apģērbu sev un saviem bērniem, viņu var piespiest darīt daudz ko, lai izdzīvotu. Galvenais visā pasaulē izmantotais paņēmiens ir nodrošināt neapmaksātu vai zemu apmaksātu darbu to labā, kuri kontrolē lielāko daļu pasaules resursu. Tāpēc mēs redzam sievietes, kas veic visus mājas darbus par velti vai strādā zemu apmaksātās darba vietās, un krāsainus cilvēkus, kuri aizpilda viszemāk apmaksātās pozīcijas darba tirgū. Metode ir sarežģīta — ierobežo izglītības un kvalificēšanās iespējas sievietēm un krāsainiem cilvēkiem un tad atturi viņus no labi apmaksātām darba vietām ar argumentu, ka sievietes un krāsainie nav spējīgi šo darbu veikt. Vaino ekonomiskās sistēmas upurus, kuru pašcieņa tiek turēta uz zemas pakāpes, pateicoties izolācijai un slēptam spiedienam izglītības sistēmā un no mediju puses. Ļauj dažām sievietēm un melnādainajiem izlauzties no apburtā loka, lai varētu vēl intensīvāk vainot tos, kuriem tas «neizdodas». Uzrīdi tos, kuriem ir izdevies sasniegt spēcīgāku pozīciju, tiem, kuri vēl joprojām ir nožēlojamā situācijā, tā vietā, lai viņi varētu izmantot savus jauniegūtos resursus situācijas izmainīšanai. Tajā pašā laikā uzturi vidusšķirā mītu, ka nekas nav pietiekams — darbavietas, resursi, utt. — un tādējādi novērs to, ka viņi varētu apvienoties ar strādniekiem, imigrantiem un bezdarbniekiem vai aizstāvētu šo grupu intereses. Šī metode palīdz saglabāt sistēmu, kurā ļoti mazai minoritātei ir monopola tiesības uz varu un peļņu, kā arī lielu daudzumu lēta darbaspēka. Ja kāds atsakās samierināties ar viņam paredzēto lomu, atlaid viņu no darba. Ļauj izsalkumam un bezpajumtnieka dzīvei paveikt pārējo. Ekonomiskais ierocis ir ļoti efektīvs. Un mēs dzirdam sevi sakām «Es ļoti vēlētos darīt to un to — atklāti būt tas, kas es esmu, pievienoties arodbiedrībai, piedalīties politiskā demonstrācijā utt. — ja man nebūtu šī darba. Es nevaru atļauties to zaudēt.» Mēs paliekam nevēlamā situācijā, jo neredzam cita ceļa, kā izdzīvot. Sievietes, kuras ir cietušas no fiziskas vardarbības, uz varmācīgām attiecībām skatās kā uz kaut ko, kas ir saistīts ar varu un kontroli. Izeja no šīm attiecībām ir dziļāks ieskats visos veidos, kā vara un kontrole ietekmē mūsu dzīves, augstāka pašcieņa un spēks pieņemt patstāvīgus lēmumus un dzīvot patstāvīgi. Mums vēl ir jāpiemēro šīs metodes tai dzīves daļai, kas ir saistīta ar ekonomiku. Lai arī ir nepieciešamas milzīgas izmaiņas, arī šeit ir atvērts ceļš uz vienlīdzību un vienotību. Taču nepieciešamais ieguldījums ir vismaz tikpat liels, kā tā personiskā drosme, gatavība riskēt un ārējais atbalsts, kas ir nepieciešami no fiziskas vardarbības cietušai sievietei, lai atstātu savu pāridarītāju, un tas ir ļoti liels ieguldījums. Tomēr katru dienu ir sievietes, kas atrod drosmi atstāt vīriešus, kas viņas ir pakļāvuši fiziskai un cita veida vardarbībai. Viņas dodas iekšā nezināmajā. Lai saceltos pret ekonomisku pārspēku un kontroli, būs nepieciešama kustība, kas sastāv no indivīdiem, kam piemīt šāda drosme un gatavība riskēt. Vardarbība ir nākamais veids, ka piespiest sievietes «sadarboties», palikt šauri definētā vietā un lomā. Pirmkārt, tā ir fiziska vardarbība — piekaušana, izvarošana, incests. Bieži vien, kad no fiziskas vardarbības cietušas sievietes patversmēs stāsta par pieredzēto, viņas ir tikušas ne vien sistas, bet arī izvarotas, un viņu bērni ir bijuši incesta upuri. Darbs sieviešu pretvardarbības kustībā vairāk kā divdesmit gadu garumā ir devis man pietiekamus pieradījumus tam, ka katrs no šiem vardarbības veidiem, arī izvarošana un incests, pamatā ir saistīts ar mēģinājumu iegūt varu un kontroli pār citiem cilvēkiem. Visos šajos gadījumos upuris tiek uzlūkots kā objekts, kurš tiek brīvi izmantots, lai piepildītu pāridarītāja vēlmes un vajadzības. Vardarbība tiek lietota, lai sodītu un panāktu «sadarbošanos» vai padevību. Vardarbība pret sievietēm ir tieši saistīta ar sieviešu vispārējo stāvokli sabiedrībā, kas atsakās maksāt vienlīdzīgas algas, sniegt vienlīdzīgu pieeju resursiem un nodrošināt vienādu statusu sievietēm un vīriešiem. Šis stāvoklis izraisa vīriešos pārākuma izjūtu, sajūtu, ka sievietes viņiem pieder un ka vīriešiem ir tiesības viņas kontrolēt. Vīrieši sāpina sievietes emocionāli un fiziski tāpēc, ka viņi var, tāpēc, ka viņi dzīvo pasaulē, kas atļauj viņiem to darīt. Vīriešu vardarbība sakņojas viņu iedomātajās tiesībās dominēt un kontrolēt, kā arī viņu iedomātajā pārākumā pār cilvēku grupu, kuru viņi dzimumu atšķirības dēļ uztver kā zemāku. Tā nav tikai vardarbība, bet arī vardarbības draudi, kas kontrolē mūsu dzīves. Tā kā atbildības slogs tik bieži ir ticis uzkrauts uz potenciālā upura pleciem, mēs kā sievietes esam ierobežojušas savu brīvību, lai aizsargātos no vardarbības. Apzinoties izvarošanas draudus, mēs visu laiku uzmanāmies, izvairāmies no izolētām sānielām, rūpīgi izvēlamies, kur atstāt mašīnu, nocietinām mūsu mājokļus ar dažādām drošības iekārtām (masīvām slēdzenēm, gaismām, signalizācijām, ja mēs varam to atļauties) — un mēs izvairāmies no vietām, kur mēs varētu izskatīties vienas un neaizsargātas, kamēr mūsu potenciālie izvarotāji pārvietojas un dzīvo brīvi. Bailes, kas bieži ir tik pierastas, ka to eksistence netiek atzīta, veido mūsu dzīves un ierobežo mūsu brīvību. Kā Bernīze Reigana no grupas «Sweet Honey in the Rock» izteicās 1982. gadā Nacionālās Konvencijas Pret Vardarbību Ģimenē konferencē, ka «sievietēm, šķiet, piemīt ģenētiskas atmiņas par tiem laikiem, kad viņu priekšteces tika sadedzinātas kā raganas, ja viņas atteicās ieņemt sev norādīto vietu. Vēl šodien mātes nodod šīs zināšanas par iespējamām briesmām tālāk savām meitām un iemāca viņām, ka ierobežot savas dzīves izdzīvošanas nolūkā. » Daļa no tā apstākļu kopuma, kas ļauj seksismam turpināties, ir sabiedrībā plaši izplatītais klusais, taču nepamatotais un nepiepildītais, solījums, ka sievietes necietīs no vardarbības, ja viņas saistīsies ar vīrieti, lai tas viņas aizsargātu. Sieviete bez vīrieša pastāvīgi dzird, ka viņa ir neaizsargāta pret ārēju vardarbību un vēl ļaunāk, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kad vardarbīgs vīrietis nosauc sievieti, savu upuri, par lesbieti, viņš nedomā tik daudz sievieti, kas mīl citas sievietes, bet gan norāda, ka, pretojoties viņam, upuris izvēlas būt ārpusē no sabiedrības aizsardzības, ko piedāvā vīriešu dominētas institūcijas un tādējādi nostāda sevi kā upuri plaši izplatītai, mūžīgi klātesošai un nekonkrētai vardarbībai. Kad viņa meklē palīdzību pie draudzenēm vai vardarbībā cietušu sieviešu patversmēs, varmācīgais vīrietis novērtē sieviešu savstarpējo saišu spēku un baidās, ka viņš zaudēs «savas» sievietes lojalitāti un padevību — potenciāli zaudējot savu kontroli pār viņu. Vīrietis nav satraucies par seksuālo identitāti; viņš satraucas par lojalitātes zaudēšanu un draud ar vardarbību. Vardarbības draudi pret sievietēm, kas atsakās pildīt sev noteikto lomu vai neizrāda pietiekamu lojalitāti, ir vēl lielāki tāpēc, ka sievietēm nekas nav jādara, lai kļūtu par upuri vardarbībai — mēs varam būt morālo vērtību un padevības paraugs, bet vardarbība vēl joprojām būs realitāte. Tā ir realitāte, jo naids pret sievietēm vēl joprojām eksistē visos sabiedrības slāņos. Nejaušībai ir lielāka loma kā apzinātai rīcībai, ja sieviete vēlas būt drošībā. Tādējādi ar vardarbību kā vienmēr un visur esošu iespējamību sievietes nekad nevar justies droši un pārliecināti. Mūsu drošības izjūta vienmēr ir trausla un pārejoša. Daudzas sievietes uzskata, ka psiholoģiskā vardarbība ir vēl ļaunāka par fizisko, jo tā atstāj tik paliekošus bojājumus sievietes pašcieņai. Vairums sieviešu nav vēlējušās uzklausīt ģimenes vardarbībā cietušās sievietes sakām, ka mutvārdu vardarbība var būt tikpat sāpīga kā piekaušana, jo tas nozīmētu atzīt, ka tikpat kā katra sieviete ir cietusi no vardarbības. Ir sarežģīti saglabāt taisnu muguru, dzirdot tādus apvainojumus kā «kuce», «stulba», «nepilnvērtīga» u.tml. Tas ir vēl grūtāk apstākļos, kad sabiedrība netieši atbalsta un apstiprina šos atsevišķos apvainojumus, attēlojot dumjas, nepilnvērtīgas, degradētas un seksualizētas sievietes grāmatās, reklāmās, TV programmās, filmās un citur, tajā pašā laikā atbalstot pornogrāfiju. Kad šie attēli sasniedz mūsu apziņu, mēs tos saucam par terapeitiskā, individualizētā vārdā — par «zemu pašcieņu». Manuprāt, mums šī parādība būtu jāsauc tās politiskajā vārdā — kad sievietes sevī uzņem šos aizspriedumus, ir runa par internalizētu seksismu, pieredzi, ko dala visas sievietes seksisma caurstrāvotā pasaulē. Sabiedrība, kurā ir dziļi iekodēts naids pret sievietēm, atbalsta vardarbību pret sievietēm. 1987. gada sabiedriskās televīzijas dokumentālajā filmā par pilsoņtiesību kustību «Eyes on the Prize» (Nenovērsies no mērķa) vecāka gadagājuma baltā sieviete stāsta par savu jaunību Dienvidu štatos un to, cik sarežģīti bija būt jebkam citam kā tam, kas bija redzams apkārt, kad trūka vīzijas par jebkādu citu iespējamu modeli. Mūsu sabiedrība rada tādu sievietes tēlu, kas signalizē, ka ir pieņemami pakļaut sievietes vardarbībai. Sievietes kļūst par vardarbības upuriem, jo viņas tiek uztvertas kā būtnes ar zemāku statusu un vērtību. Sieviešu kustības galvenais uzdevums ir bijis parādīt, ka var būt arī citādāk. Katru reizi, kad sieviete atrod sevī spēku pretoties un izbeigt vardarbības pilnas attiecības, mēs redzam, cik svarīgi ir atteikties no sev paredzētās lomas, tuvojoties brīvībai. Un mēs kā kopums pieņemamies spēka, kad katra atsevišķa sieviete vardarbībai atbild: «Nekad vairs!» Pēdējo piecpadsmit gadu laikā tūkstošiem sieviešu ir pretojušās saviem apspiedējiem un devušās uz kādu no valsts 1100 patversmēm sievietēm, kas ir cietušas no vardarbības ģimenē. Tur viņas ir dalījušas savus stāstus ar daudzām sievietēm līdzīgā situācijā un atklājušas, ka viņu stāsti ir par vienu un to pašu. Analizējot viņas ir nonākušas pie atziņas, ka vardarbība ir varas un kontroles izpausme un sapratušas, kā seksisms rada labvēlīgu augsni vīriešu vardarbībai. Šodien šīs drosmīgās sievietes ir daļa no kustības, kas dod cerību, ka kādu dienu būs iespējama dzīve vienlīdzībā un mierā. Homofobija ir efektīvs seksisma ierocis tāpēc, ka tā darbojas kopā ar heteroseksismu — agresīvu heteroseksualitāti. Heteroseksisms ar savu pieņēmumu, ka pasaule ir un tai ir jābūt heteroseksuālai, un heteroseksualitātes spēcīgo, priviliģēto pozīciju kā «normai» rada piemērotu klimatu homofobijai. Heteroseksisms ir sistemātiskās homofobijas izpausmes sabiedrības institūcijās. Heteroseksisms un homofobija darbojas kopā, lai padarītu heteroseksualitāti obligātu un uzspiestu patriarhālā spēka simbolu — tipisko ģimeni. Centrālais elements labējo spēku cīņā pret sieviešu atbrīvošanos ir arguments, ka sieviešu vienlīdzība, pašnoteikšanās un iespēja pašām lemt par savu ķermeni un prātu kaitēs tam, ko viņi uzskata par svarīgāko sabiedrības sastāvdaļu — tradicionālajai ģimenei. Šo uzbrukumu visā valstī ir vadījuši fundamentālistiski noskaņoti mācītāji. Kā lielākos ļaunumus viņi ir uzsvēruši iespēju izdarīt abortu un homoseksualitāti, un viņu dedzīgums ir novedis pie sprādzieniem sieviešu krīzes centros, ieteikumiem «pārprogrammēt» homoseksuāļus un ierīkot nometnes AIDS karantīnai. Pretoties laulībām un/vai heteroseksualitātei nozīmē riskēt ar nopietnu sodu un daudz ko zaudēt. Tā nav sakritība, ka līdz ar pubertātes sasniegšanu un lielāku savas seksualitātes apzināšanos bērni sāk viens otru saukāt tādos vārdos, kā, piemēram, «zilais», «pediņš», «lesba» utt. Tieši pubertātes laikā viņi ir pakļauti vislielākajam spiedienam demonstrēt savu heteroseksualitāti un gatavoties precībām. <
